Atvadas no pagātnes gūsta: Kāpēc es izvēlējos brīvību sešdesmit gadu vecumā?
Gadiem ilgi mana dzīve ritēja nemitīgā pielāgošanās procesā. Galvenais dzinulis šai pacietībai bija sirdsmiers par ģimenes stabilitāti un bērnu nākotni, taču ar laiku šis deķis kļuva par īsu.
Es beidzot esmu skaidri ieraudzījis rūgto patiesību – mūsu kopdzīve bija kļuvusi par vienvirziena ielu, kurā es atdevu visu, pretī nesaņemot neko. Šī atskārsme man liek rīkoties un meklēt jaunu izeju, kas ļautu ikvienam no mums atrast harmoniskāku esību, pat ja tas nozīmē šķiršanos.
Mēs tik viegli ļaujamies inercei, pieņemot tās lomas, ko mums it kā pieprasa sociālais spiediens, apkārtējā vide vai mūsu pašu bailes no nezināmā un pārmaiņām. Es arī biju kļuvis par šīs sistēmas ķīlnieku. Ilgu laiku es sevi mierināju ar domu, ka vīrieša sūtība ir klusi un vīrišķīgi nest savu likteņa nastu, lai cik smaga tā būtu. Tomēr pienāca brīdis, kad es sapratu – šis it kā svētais pienākums patiesībā ir tikai smags akmens, kas nevis stiprina raksturu, bet gan lēnām gremdē mani dzelmē, liedzot pat visvienkāršāko iespēju brīvi elpot un dzīvot.
Jaunības maksimālisms un liktenīgā sastapšanās
Kad mana dzīve krustojās ar Svetlanas ceļu, man bija tikai 22 gadi. Tajā laikā pasaule šķita vienkārša un saprotama. Es biju perspektīvs sportists, kurš stingri pieturējās pie veselīga dzīvesveida – nekāda alkohola, nekādas smēķēšanas. Man bija mērķi, es studēju universitātē un baudīju neatkarību, ko sniedza no vectēva mantotais dzīvoklis pilsētas centrā. Laulības un ģimenes dibināšana manā prioritāšu sarakstā tobrīd ieņēma vietu kaut kur tālajā nākotnē.
Svetlanu es satiku pavisam nejauši, draugu lok
ā. Viņa bija četrus gadus vecāka, kas tajā vecumā šķita kā milzīga pieredzes un brieduma plaisa. Viņa izstaroja pārliecību, kura robežojās ar autoritāti. Viņa precīzi zināja, kādu nākotni vēlas, kādām jābūt mēbelēm dzīvoklī un kā būtu jāuzvedas vīrietim viņai blakus. Es pat nepamanīju, cik strauji mēs kļuvām par pāri. Mani draugi, kuri mani pazina labāk nekā es pats sevi, mēģināja brīdināt:
– Kāpēc tev viņa vajadzīga? Viņai ir smags, pat nepanesams raksturs. Viņa tevi salauzīs, tu redzēsi, tās būs grūtības mūža garumā.
Es tikai atteicu: – Bet kurš no mums ir ideāls? Vai tad es esmu bez kļūdām?
Šodien es saprotu, ka tā nebija vis gudrība, bet gan akla iemīlēšanās un jaunības naivums. Man pat patika, ka Svetlana pārņem vadības grožus. Kamēr es koncentrējos uz mācībām un treniņiem, viņa “būvēja” mūsu dzīvi. Kad viņa paziņoja par grūtniecību, es rīkojos kā godīgs vīrietis – mēs apprecējāmies un sākām kopdzīvi manā dzīvoklī.
Dzīve zem pastāvīgas pārmetumu krusas
Es no visas sirds centos būt paraugu vīrs. Es strādāju vairākos darbos, lai nodrošinātu ģimeni, es nekurnēdams palīdzēju mājas darbos, mazgāju traukus, auklēju mūsu pirmdzimto un centos radīt mājīgumu. Taču gadu gaitā es pamanīju dīvainu likumsakarību: jo vairāk es devu, jo mazāk tas tika novērtēts. Pateicība bija vārds, ko mūsu mājās neizmantoja. Tā vietā katru vakaru mani sagaidīja jauna neapmierinātības deva.
– Tu tiešām neko nesaproti no dzīves! – Svetlana mēdza teikt, indīgi uzlūkojot mani. – Paskaties uz Marijas vīru Toliku. Viņi jau sen ir tikuši pie jauna krāsainā televizora, viņam ir zelta rokas, viņš virtuvi pārtaisīja līdz nepazīšanai. Bet tu? Tu pat tās nolādētās vectēva mēbeles nevari izmest, kur nu vēl ko jaunu nopirkt.
Es mēģināju situāciju glābt ar mierīgu valodu: – Mīļā, nopirksim arī mēs to televizoru. Bet mūsu vecais rāda lieliski, bildes kvalitāte ir laba. Vai tiešām tas ir tik steidzami?
– Ak, Dievs, liecies mierā! Man ir vienkārši kauns par tevi draugu priekšā. Tu esi stagnāts.
Šādas ainas kļuva par manu ikdienu. Visgrūtāk bija brīžos, kad mēs uzņēmām viesus. Svetlana nekautrējās izteikt indīgas piezīmes par manu “nevarību” vai pasmieties par maniem jokiem, tos pārvēršot personīgos apvainojumos. Tas mani emocionāli noplicināja. Es jutu, kā mana pašcieņa lēnām drūp, taču bērnu dēļ es klusēju. Tad piedzima mūsu otrais bērns, un es sevi mierināju – tagad nu gan es nevaru iet prom, bērniem vajag tēvu, viņiem vajag stabilitāti.
Pagrieziena punkts un skatiens uz eksistenci
Tā pagāja gadu desmiti. Es strādāju, nodrošināju labklājību, uzcēlu māju, nomainīju neskaitāmus televizorus un mēbeles, par kurām Svetlana vairs nevarēja sūdzēties, taču viņas raksturs nekļuva maigāks. Viņa bija pieradusi pie varas un manipulācijām.
Pirms dažiem gadiem pienāca laiks doties pelnītā pensijā. Lai gan darba gaitas pilnībā nepārtraucu, manī beidzot bija laiks apstāties un padomāt. Kas es esmu? Kurp es eju? Vai tas ir viss, ko es gribu no šīs vienīgās dzīves?
Liktenīgs grūdiens bija mana bērnības drauga pēkšņa došanās mūžībā. Viņš bija spēka gados, plānoja ceļojumus, priecājās par dzīvi, un pēkšņi – sirdstrieka. Stāvot pie viņa kapa, es sapratu, cik šausmīgi trausla ir šī pasaule. Es sapratu, ka esmu pavadījis savus labākos gadus, mēģinot izpatikt sievietei, kuru nav iespējams apmierināt, un dzīvojis vidē, kurā nav ne mīlestības, ne siltuma.
Tieši šajā eksistenciālās krīzes posmā es iepazinu Marinu. Viņa strādāja vietējā skolā par skolotāju. Marina bija mans pilnīgs pretstats tam, ko biju pieredzējis mājās. Klusa, inteliģenta, līdzsvarota. Viņai bija 52 gadi, aiz muguras smaga šķiršanās, un viņa dzīvoja mazā dzīvoklī kopā ar meitas ģimeni. Mūsu sarunas sākās ar sīkumiem, bet ātri vien pārauga nepieciešamībā būt kopā. Ar viņu es jutu, ka mani dzird, ka man nav jāattaisnojas par savu eksistenci.
Pēc mēnešiem ilgas iekšējas cīņas es pieņēmu lēmumu, kuru daudzi uzskatītu par neprātu. Es nolēmu būt godīgs pret sevi un Svetlanu.
Skarbā patiesība un “spriedums” laulībai
Diena, kad es nolēmu izstāstīt patiesību, bija smaga. Es apsēdos pretī sievietei, ar kuru biju dalījis gultu un galdu gandrīz četrdesmit gadus, un pateicu:
– Svetlana, es gribu šķirties. Bērni ir izauguši, viņiem ir savas dzīves. Ar tevi es neesmu juties laimīgs ne dienu pēdējo desmit gadu laikā.
Viņas reakcija bija prognozējama. Nav nekā bīstamāka par aizskartu lepnumu.
– Tu domā, ka esmu laimīga? – viņa kliedza. – Es visu dzīvi esmu vilkusi šo pajūgu, es tevi izveidoju par cilvēku! Bez manis tu būtu nekas, klaiņotājs bez saknēm.
– Man ir cita sieviete, – es klusi noteicu.
Tas bija kā eļļa ugunī. Svetlana pārgāja pie zemiskiem uzbrukumiem: – Cita sieviete? Tev? Sešdesmit gados? Paskaties uz sevi, tu esi vecs! Kurai tu būsi vajadzīgs bez savas stabilitātes un statusa? Un neceri, ka izdzīsi mani no šī dzīvokļa. Tas ir mans tikpat ļoti kā tavs, lai arī tas ir tavs mantojums.
Tajā brīdī manī iestājās neparasts miers. Es sapratu, ka mantas un sienas man vairs neko nenozīmē. Es paņēmu tikai savas drēbes, dokumentus un dažas personīgās lietas. Es atstāju viņai visu – dzīvokli, iekārtoto māju, ietaupījumus. Es atdevu materiālo stabilitāti apmaiņā pret savu dvēseli.
Aizgājis pie Marinas, es stāvēju viņas durvju priekšā ar vienu somu un pateicu: – Man nekā vairs nav. Tikai es pats un mana pensija. Es sapratīšu, ja es tev tāds vairs neinteresēju. Šajā vecumā sākt no nulles ir smagi.
Dzīve vasarnīcā un jauns sākums
Marina mani neuzlūkoja kā bankomātu vai statusa simbolu. Viņa pasmaidīja, paņēma manu somu un teica:
– Zini, man ir ideja. Man pieder maza vasarnīca tālu ārpus pilsētas. Tā nav piemērota ziemai, bet mēs varam to nosiltināt. Jā, būs jābrauc ar mikroautobusu divas stundas līdz darbam, bet mēs būsim kopā. Pārējo mēs izdomāsim. Galvenais, ka mums būs miers.
Un tā sākās mana jaunā dzīve. Mēs pārvācāmies uz nelielo koka mājiņu. Ziemā pa šķirbām pūta vējš, ūdens bija jānes no akas, un rīti sākās ar krāsns kurināšanu. Taču es nekad neesmu bijis tik laimīgs. Katru vakaru, dzerot tēju pie krāsns, es jutu, ka beidzot dzīvoju savu dzīvi. Mūsu attiecības ir balstītas uz cieņu un sapratni, nevis uz pieprasījumiem un kritiku.
Tomēr mana laime nav pilnīga. Ir viena lieta, kas dedzina manu sirdi kā karsts ogle – mani bērni. Viņi ir nostājušies mātes pusē. Viņi mani uzskata par nodevēju, kurš vecumdienās ir “pazaudējis prātu” un pametis māti. Svetlana ir pacentusies izkrāsot situāciju tā, lai es izskatītos pēc briesmoņa. Mani dēli atsakās ar mani runāt, neatbild uz zvaniem un neļauj tikties ar mazbērniem.
Es katru vakaru lūdzu Dievu, lai ar laiku, kad viņi kļūs vecāki un gudrāki, viņi saprastu – es neaizgāju no viņiem. Es aizgāju no vides, kas mani emocionāli nospieda. Es ceru uz piedošanu, taču pat šīs sāpes neatsver to brīvības sajūtu, ko esmu ieguvis.
Secinājumi
Materiālais nodrošinājums nevar aizstāt emocionālo deficītu
Stāsts uzskatāmi parāda, ka pat tad, ja vīrietis ir “ideāls” pēc sabiedrības standartiem (labi pelna, palīdz mājas darbos, rūpējas par bērniem), attiecības sabrūk, ja tajās nav savstarpējas cieņas un pateicības. Cilvēka dvēsele nespēj pārtikt tikai no jauniem televizoriem vai virtuvēm; tai ir nepieciešams emocionāls siltums, ko stāsta varonis neguva gadu desmitiem.
Krīze kā atmošanās punkts
Drauga pēkšņā došanās mūžībā kalpoja kā eksistenciāls katalizators. Tas ir svarīgs secinājums visiem: nereti mēs dzīvojam “mums vēl ir laiks” ilūzijā. Tikai sastapšanās ar dzīves trauslumu liek saprast, ka palikt nelaimīgā situācijā ir daudz lielāks risks nekā mēģināt visu mainīt.
Vecums nav šķērslis, bet resurss
Bieži vien pēc 60 gadiem cilvēki jūtas “norakstīti”. Šis stāsts iedvesmo ar to, ka briedums dod tiesības beidzot pateikt “nē” tam, kas nogalina dzīvesprieku. Tā nav vieglprātība, bet gan augstākā mērā apzināta rīcība.
Bet vai jūs, būdami pēc 60, pieņemtu tādu lēmumu? Vai stabilitāte un pieradums ir vērtīgāks par mieru un patiesām jūtām? Kā jūs domājat, vai rīkoties godīgi pret sevi šādā vecumā ir drosme vai egoisms?
